Meža ciršana

Kad koku audzes kļūst pārāk blīvas, sāk pieaugt mežu veselības riski. Uzlabot meža kvalitāti var apsaimniekojot mežu, piemēram, izzāģējot riska kokus. Bet, lai īpašums tiktu izzāģēts, vispirms ir jānodrošinās ar meža inventarizāciju un no tās izrietošajiem meža datiem.

Meža inventarizācija ir priekšnoteikums, lai mežs vispār varētu tikt izzāģēts, meža inventarizācija sniedz informāciju par mežā esošajiem infrastruktūras objektiem (laucēm, purviem, klajumiem utt), koku sugām, cik lielos apjomos ir koksne, kādi ir augšanas apstākļi un cik koku ir iegūstami no cirsmas. Ja meža inventarizācija mežā ir bijusi veikta jau ļoti sen, to būtu ieteicams veikt atkārtoti. Meža īpašumā ir jānodrošina pirmreizējā meža inventarizācija, un vismaz reizi 20 gados būtu jāveic atkārtotā meža inventarizācija, jo mežam ir tendence mainīties.

 Jo sakoptāks būs mežs, jo vērtīgāka ir koksne, jo vairāk vietas, saules un gaismas būs kokam, jo spēcīgāks un vērtīgāks tas augs. Ir pierādījies, ka regulāri koptā mežā koksne spēj izaugt pat līdz 3 reizēm vairāk, nekā mežā, kas audzis dabiskos apstākļos.

   Kokus var cirst galvenajā, kopšanas, rekonstruktīvajā, sanitārajā un citās cirtēs. Pie koku izciršanas ir jāzina galvenās cirtes vecums (gados), kad var izcirst kokus. Pirmās un augstākās bonitātes cirtē ozolus var cirst, kad tie ir sasnieguši 101 gadu, kamēr otrajā un zemakajā bonitātē ozolu un lapegli var cirst, kad tie ir sasnieguši 121 gadu, egli, osi, gobu var cirst, kad tie sasnieguši 81 gada vecuma robežu. Vārdu sakot, mežu ir atļauts nocirst tad, kad koki ir pietiekami veci vai pietiekami resni (ņemot vērā Meža likumus un noteikumus). Galvenā cirtē tiek iegūta galvenā raža (koksne), sanitārajā cirtē tiek izcirsti slimie, vecie un vēja gāztie koki. Kopšanas cirtē tiek uzlaboti koku augšanas apstākļi un meža veselības stāvoklis. Cērtot kokus krājas kopšanas cirtēs ir iespējams gūt pirmos ienākumus no apaļkoku sortimentu realizācijas. Pirmajā krājas kopšanas cirtē iegūst pārsvarā tievo dimensiju koksni – malku un papīrmalku, vecākā krājā iegūst sīkbaļķus, baļķus un finierklučus.

Labvēlīgākais laiks koku sagatavošanai/ cirsmas zāģēšanai, kā arī cenu ziņā visaugstākais punkts, ir no decembra līdz februārim. Koks ziemā ‘guļ’ un pēc nozāģēšanas mazāk ‘’strādā’. Cenu svārtība kokam ir saistīta ar sezonalitāti un dabas stihijām. Ar septembri un oktobri cenas parasti sāk celties, bet augstāko punktu sāk sasniegt novembrī. Viszemākās cenas zāģbaļķiem ir pavasarī, sulu un šķīdoņu laikā, kā arī vasarā. Vasarā cirsmu var novērtēt un sagatavot ciršanai. Daudzviet Latvijā no 1. aprīļa līdz 1. augustam ir aizliegts cirst kokus, lai netraucētu īpaši aizsargājamo putnu sugu ligzdošanai.