Mežsaimniecības pozitīvie aspekti

Mežiem vajag apsaimniekošanu, no tiem vajag izvākt lieko, lai tiktu atvēlēta vieta vērtīgākai un spēcīgākai koksnei. 

Apsaimniekošana ir veids, kā nodrošināt regulāru kontroli pār mežu: pārdomāts, atklāts, ar entuziasmu darīts darbs rada virkni pozitīvu lietu: meža atjaunošanās, sugu izplatība, kvalitatīva koksne, meža kopējās vērtības celšanās uc., turpretī bezatbildīga mežsaimniecība var radīt virkni problēmu..

Kokmateriālu ieguve no mežiem nodrošina koksnes šķiedras tūkstošiem ikdienas produktu, sākot ar papīra izstrādājumiem, beidzot ar ēku celtniecību.

Precīzi izplānojot un gudri apsaimniekojot mežus mežā var panākt tādus vides apstākļus, kas uzlabos meža stāvokli tiktāl, ka mežs spēs atjaunoties pats, dabiskos apstākļos, vēl vairāk pastiprinot nākotnes meža vērtību.

Koku audzēm kļūstot pārāk blīvām, pieaug mežu veselības riski. Augstākā riska koku novākšana un koku atstāšana ar augstāku potenciālu uzlabo meža kvalitāti. Augam ir vajadzīga ne tik daudz tiešā saules apspīdēšana, cik brīva gaisma virs galotnes! Citu koku neaizsegta debess dos to nepieciešamo kliedētās gaismas daudzumu, lai lapas fotosintezētos, labi justos un krāsotos. Novācot ‘riska’’ kokus atstāta vieta saules gaismai paātrinās atsevišķu koku veselību un darbību, ļaujot pareizi augt koka stādījumiem. Mežam ir tendence mainīties un augt, un jaunie koki galu galā nomaina vecos kokus.

Augšanai un pilnvērtīgai attīstībai kokus pēc nepieciešamā gaismas daudzuma mēdz iedalīt saulmīļos un ēnciešos. Saulmīļi parasti slikti jūtas ēnā – izstīdz, nezied vai pat aiziet bojā. Savukārt ēncieši parasti cieš atklātā saulē.Tādas sugas kā apse, papīra bērzs un priede prasa pilnu saules gaismu, sēklas un pumpuri labi reaģē uz sasildīto zemi, un gaismas pārpilnība kokam rada lieliskus apstākļus izaugsmei.

Mežu apsaimniekošanā un kokmateriālu ieguves sistēmu izmantošanā ir nepieciešama kārtīga meža izpēte, zināšanas un gadiem krāta pieredze.

Uzskats, ka koku izciršana ir “slikta”, ir kļuvis par kulturāli iesakņojušos maldību. Koksne ir atjaunojams dabas resurss, un, lai cik dabas katastrofu nebūtu, lai, cik meža izzāģēšanas pasākumu nenotiktu, mežiem ir jātiek atjaunotiem. Galu galā visi koki iet bojā, un to pareiza izmantošana cilvēku vajadzībām ir daudzreiz labāka par aizaugušiem biezzokņiem, kam krītas vērtība, kas turklāt tiek atstāti novārtā. Labā ziņa ir tā, ka koki vienmēr aug un augs.  

Latvijā koksnes produktu novākšana un apstrāde ir ar vismazāko negatīvo ietekme uz vidi. Meža apsaimniekošana ir kļuvusi īpaši svarīga lauku apvidos un mežu īpašnieku ģimenes lokā. Apsaimniekotie meži nodrošina ilgspējīgus mežus un ražo vairāk no visām tām vērtībām, ko vēlamies gūt no mežiem, gan emocionālā līmenī, gan finansiālā mērogā.